Dzīves ceļš 9 — Humānists

Personība un stiprās puses

Devītnieks no sapulces iziet pēdējais, jo kādam aizmugurē izskatījās smaga nedēļa, un to nevarēja atstāt bez ievērības. Humānists klusībā tur sarakstu, kuram ko vajag — kaimiņam pēc operācijas, draugam starp darbiem, kolēģim, ar kuru neviens nerunā — un šos rēķinus nokārto, nevienam neprasot. Stāvot cikla no 1 līdz 9 pašās beigās, šis skaitlis mēdz nest sevī pa druskai no visiem pārējiem — tāpēc devītnieki tik bieži šķiet vecāki par saviem gadiem.

Zem tā visa slēpjas dāvana — perspektīva. Devītnieks spēj noturēt abas strīda puses, negaidot, lai kāda zaudē, piedot to, ko citi skaitļi nestu gadiem, un vienā sarunā likt svešiniekam justies pamanītam. Cilvēki devītniekiem nes savas nepabeigtās lietas — sēras, vainas sajūtu, lēmuma juceklīgo vidu — jo šī karte juceklim mēdz pretī likt mieru, nevis spriedumu. Kur vieninieks jautā, ko var uzvarēt, devītnieks jautā, kurš paliek novārtā.

Izaicinājumi

Plaši atvērtas sirds ēna ir tukša tvertne. Devītnieki mēdz dot arī tad, kad došana vairs nenāk par brīvu, un tad just aizvainojumu, ko principu dēļ neizteiks skaļi — tāpēc tas sūcas ārā kā nogurums, atsvešināšanās vai pēkšņa, dramatiska aiziešana, ko neviens neredzēja nākam. Piesargies no palīdzēšanas kā slēptuves: vieglāk ir kārtot visu citu krīzes nekā pasēdēt ar jautājumu, ko devītnieks pats īsti grib.

Devītnieks ir arī noslēgumu skaitlis, un noslēgumi šeit ir visa mācību programma. Šis ceļš mēdz turēties — pie draudzībām, kas beigušās pirms gadiem, pie projektiem, kam sezona sen garām, pie cilvēku versijām, kuras vairs neeksistē — jo atlaist šķiet kā nodot. Pieliec klāt spītīgu ideālismu, un pasaules ikdienišķā nepilnība var trāpīt kā personiska nodevība. Straume vada labāk, kad devītnieks iemācās lietas noslēgt kārtīgi: nosaukt, izsērot, atlaist un paturēt mācību, nevis smagumu.

Karjera un nauda

Humānists vislabāk strādā tur, kur darbs kādam redzami kaut ko nozīmē. Izglītība, nevalstiskais sektors un humānais darbs, kopienas veselība un aprūpe, cilvēktiesības, vides joma un māksla, kad tā nes vēstījumu — tas mēdz derēt, jo pusi motivācijas paveic pati misija. Devītnieks darbā, kur kustas tikai cipari uz ekrāna, parasti mēneša laikā sāk brīvprātīgo darbu — pats uzbūvē jēgu, ko amats aizmirsa iekļaut.

Nauda ir vieta, kur šis ceļš mēdz sevi novērtēt par zemu. Prasīt godīgu samaksu par palīdzību var šķist kā pretruna, tāpēc devītnieki slīd uz pārāk zemām cenām, pārāk lielu atdevi un klusu visu pārējo budžetu subsidēšanu. Stabilāks skats: godīga samaksa ir tas, kas ļauj došanai turpināties, un devītnieks ar resursiem palīdz daudz vairāk cilvēkiem nekā izsmelts. Vadībā šis skaitlis pārliecina ar mērķi, nevis spiedienu — komandas seko devītniekam, jo darbs šķiet darīšanas vērts, nevis tāpēc, ka tā liek rādītāji.

Mīlestība un attiecības

Mīlēt devītnieku nozīmē ar viņu dalīties — ar misiju, ar grupas čatu krīzē, ar draugu, kurš zvana pusnaktī. Partneri reizēm jūtas kā viens cienījams projekts starp daudziem, un šī sajūta ir pelnījusi tikt izteikta skaļi, nevis klusi pārvaldīta. Attiecības, kas darbojas, ir tās, kurās Humānists savu plaši atvērto līdzjūtību vispirms atnes mājās: partnera parastā otrdiena saņem tikpat daudz uzmanības kā pasaules ārkārtas situācijas.

Vieta, kur augt, ir saņemšana. Devītnieki dod brīvi, bet saņem neveikli — rūpes viņi novirza prom, tiklīdz tās pavēršas pret viņiem pašiem, un partnerība, kurā plūsma iet tikai vienā virzienā, agri vai vēlu apstājas. Ir arī atšķirība starp piedošanu un norīšanu: devītnieks, kurš sāpi vispirms nosauc un tikai tad atlaiž, saglabā siltumu, nepaliekot tukšs. Un, kad kaut kas patiešām beidzas, parādās šī skaitļa dāvana — reti kurš ceļš spēj aizvērt nodaļu ar tādu eleganci un tik mazu rūgtumu.